Wy/lv/Dominika


Karte

Karogs

Pamata informācija
Galvaspilsēta	Rozo
Valdība	Parlamentāra republika
Valūta	Austrumkarību dolārs (XCD)
Platība	751 km²
Iedzīvotāji	73 543
Valsts valodas	Angļu valoda
Reliģija	Romas katolicisms
Elektrība	120V/60Hz
Tālsarunu kods	+1-767
Interneta domēns	.dm
Laika josla	UTC-4

Dominika ir salu valsts Ziemeļamerikā, Karību reģionā. Dominikas sala atrodas uz robežas starp Karību jūru un Atlantijas okeāna ziemeļu daļu, starp Trinidadu un Tobago un Puertoriko. Dominika ir viskalnainākā sala Mazo Antiļu arhipelāgā, augstākais punkts — 1 447 m. Kalni ir vulkāniskas izcelsmes, salā atrodas otrs lielākais termiski aktīvais ezers pasaulē. Sala ir pazīstama ar savu bagāto floru un faunu, kuru aizsargā plaši nacionālie parki. Dominikas saimniecība galvenokārt balstās uz tūrismu un lauksaimniecību. Dominikas galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Rozo.

Apraksts[edit | edit source]

Vēsture[edit | edit source]

1635. gadā Francija pasludināja Dominiku par savu teritoriju. Drīz pēc tam franču misionāri kļuva par pirmajiem eiropiešu iedzīvotājiem uz salas. 1660. gados franči slēdza līgumu ar angļiem, pēc kura Dominika un Sentvinsenta būtu jāatstāj vietējiem karību indiāņiem. Sakarā ar pamatiedzīvotāju aktīvu pretošanos nākošā gadsimta laikā sala oficiāli nevienai lielvarai nepiederēja. Taču vietējo resursu pievilcība palika, un savā starpā konkurējošās britu un franču ekspedīcijas 18. gadsimta pirmajā pusē ieguva kokmateriālus, bet tajā pat laikā uz salas nostiprināties nespēja.

Ar laiku Francijas ietekme salā palielinājās. Franči noorganizēja salas pārvaldi un sāka salu apgūt. Taču 1763. gadā noslēgtais Parīzes miera līgums, kas izbeidza Septiņgadu karu, nodeva Dominiku britu īpašumā. 1778. gadā karā par amerikāņu koloniju neatkarību franči veiksmīgi salu okupēja, kam palīdzēja vietējo iedzīvotāju lojalitāte. Taču 1783. gada Parīzes miera līgums, kas noslēdza iesākto karu, atkal salu atdeva Lielbritānijai. 1795. un 1805 gada franču ofensīvas beidzās neveiksmīgi.

1763. gada izveidotais likumdošanas orgāns pārstāvēja tikai baltos iedzīvotājus. Bet 1831. gadā vadoties pēc britu liberālajiem uzskatiem, politiskās un sociālās brīvības tika dotas krāsainajiem iedzīvotājiem. Nākošā gadā Dominikas likumdošanas orgānos tika izvēlēti trīs afrikāņi. Drīz pēc verdzības atcelšanas 1838. gadā Dominika kļuva par vienīgo britu Karību koloniju 19. gadsimtā, kura likumdošanas orgānu patiesi pārstāvēja afrikāņu vairākums. Afrikāņu deputātu lielākais vairums bija sīkie fermeri un tirgotāji, kas neiecietīgi izturējās pret nelielo bet bagāto plantatoru interesēm. Reaģējot uz iespējamo sava stāvokļa apdraudējumu, plantatori sāka aktīvi lobēt ideju par Lielbritānijas tiešu pārvaldi. Viņu centieni vainagojās 1865. gadā, kad koloniālo lietu ministrija mainīja vēlētos orgānus tādā veidā, ka puse tika vēlēti, bet otra puse iecelti. Savukārt, plantatori sadarbojās ar koloniālo administrāciju, efektīvi bloķējot vēlēto deputātu lēmumus. 1871. gadā Dominika kļuva par Aizvēja Salu federācijas daļu. Afrikāņu vara arvien vairāk mazinājās. Un 1896. gadā Lielbritānija nodibināja tiešo salas pārvaldi. Lielā vairuma politiskās tiesības tika limitētas, bet materiālā palīdzība attīstībai, kā kompensācija par tiesību samazināšanu nekādu lielu efektu nedeva. Aizvēja Salu federācijas

Pēc 1. pasaules kara, pieaugot iedzīvotāju politiskajai pašapziņai Karību reģionā, tika dibināta Pārstāvju pārvaldes asociācija. Izmantojot sabiedrības vilšanos esošajā vēlēšanu sistēmā, asociācija spēja 1924. gadā iegūt trešdaļu vietu likumdošanas orgānos, bet 1936. gadā jau pusi vietu. Uzreiz pēc tam Dominika izstājās no Aizvēja Salu federācijas un pārgāja uz tiešu Lielbritānijas pārvaldi, kas ilga ldz 1958. gadam, kad Dominika pievienojās īsu brīdi eksistējošai Vestindijas Federācijai.

Pēc tam, kad federācija izjuka, Dominika 1967. gadā kļuva pat Lielbritānijas asociēto valsti un formāli uzņēmās atbildību pār savu iekšpolitiku. Bet 1978. gada 3. novembrī Lielbritānija oficiāli piešķīra Dominikai pilnu neatkarību. 1980. gadā par premjerministri tika ievēlēta pirmā sieviete Karību reģionā Judžinija Čarlza. Taču hroniskās ekonomikas problēmas palika. 1981. gadā notika apvērsuma mēģinājums, taču tas izgāzās. 2015 gada vētra "Erika" nodarīja lielu postu un premjerministrs atzina, ka tās rezultātā valsts attīstība ir atmesta par 20 gadiem atpakaļ.